Darbs ar bērniem psihoterapijā rada īpašus ētiskos izaicinājumus. Kā atzīmējis leģendārais bērnu terapeits D. Vinikots, "bērns nepastāv bez mātes", kas nozīmē - bērnu terapeita klients nekad nav tikai pats klients. Turklāt, tā kā bērna un pusaudža smadzenes atrodas nobriešanas procesā, klienta prāts ir daudz vieglāk iespaidojams, kas veido lielāku terapeita personības faktora ietekmi. Tas, savukārt, nozīmē, ka paša terapeita vērtībām un vērtīborientācijai var būt neproporcionāli būtiska nozīme. Tā ietekmē ne tikai terapijas gaitu un iznākumus, bet arī bērna un viņa ģimenes pieņemtos lēmumus, kas tālu pārsniedz individuālās terapijas robežas.
Šajā lekcijā piedāvāšu apdomāt sfēras, kur terapeita vērtības un personīgās pārliecības ieņem izšķirošu lomu un kas sagādā īpašus ētiskus izaicinājumus. Katru no šīm sfērām illustrēs īsa klīniskā viņjete no manas psihoterapeita prakses - bērns ar UDHT, dumpīgais pusaudzis un jaunietis ar dzimumidentitātes traucējumiem. Lekcijā atsaukšos uz geštaltterapijas teorijas pamatlicēja Pola Gudmena darbiem.
