Kā, tas nākas, ka tehnisko izgudrojumu skaits pasaulē palielinās, humānisma izpausmju daudzums pieaug, taču cilvēka individuālā interese par savu iekšējo pasauli samazinās?
Izskaidrojams slēpjas dīvainā vietā: kognitīvā disonanse, kas bieži rodas Eiropas tipa sabiedrībās, mudina cilvēku kontrolēt un savienot to, kas nav savienojams. It kā mums ierasta nodarbe, taču ir viens BET! Senos laikos, kad cilvēkam bija daudz laika domāt, brīdī, kad tas sastapās ar ko neredzētu, nepiedzīvotu, pārsteidzošu, viņš varēja aiziet pie sava priestera, sanāk kopā ar savu kopienu, padomāt, lai saprastu, kas ir kas un tad teikt: “Uzredzēšanos vecais! Sveicināts jaunais, domāsim un darīsim!”
Mūsdienu pasaule steidzina un saka: “Nav nepieciešams domāt, nepieciešams rīkoties! Ja atpaliksi, Tu būsi zaudējis!” Un, cilvēks sāk pieņemt lēmumus laika trūkuma spiediena ietekmē. Šādā veidā saskaņa tiek panākta vai nu nomācot sevi vai citus. Mēģināšu parādīt, kā novecojusi konfliktu – iekšējās pasaules motīvu ideja, novedot pie mehānisku attiecību veidošanas ar pasauli un cilvēkiem. Un, vienlaicīgi, mēģināšu parādīt, kā terapijas laikā, kas balstīta geštalta pieejā un lauka teorijā, mēs varam atbalstīt cilvēcīgā atjaunošanos cilvēkā, humānismu, individuālo pārdomu vērtību, izvēles izdarīšanu un atbildības uzņemšanos.
